EŅĢELIS

Es jums nevaru piedāvāt īstu baznīcu, bet varu piedāvāt īstus
dievkalpojumus. Dienas laikā, kad dievnamos nepiekopj mācītāja sprediķi un
liturģiju, apmeklētājam ir iespēja atnākt šeit un, pavisam privāti,
noklausīties nepieciešamajos dievvārdos un dziesmās. Tas ir perfekts
kompromiss - lai gūtu panākumus, abas puses var ko zaudēt, reizē ko
iegūstot.
Tomēr objekta galvenais mērķis bija iepazīstināt apmeklētājus ar kristīgās pasaules lielajām atškirībām, pieņemot, ka gan luterāņiem, gan katoļiem dievs ir viens, tomēr krasi atšķiras tā pasniegšanas maniere, galvenie vadmotīvi, kāpēc ticēt un ko tas nozīmē - ticēt. Nebūdams nevienā no reliģiskajām kustībām, dievkalpojumus vairāk uztvēru kā stratēģiski izplānotas performances. Un, kā jau katrai no tām, arī baznīcas dievkalpojumos piemita liela savdabība un izteikta individualitāte, un tie radīja izteikti sirreālas sajūtas. Ļoti priecājos, ka izturēju un pieveicu šos dievnamus, ierakstot dievkalpojumu procesu, jo citādāk es turp nekad mūžā nedotos. Tas noved pie vēl viena iemesla, kāpēc tapa šāda instalācija. Tas ir kā piedāvājums tiem, kuri vispār negrasās apmeklēt baznīcu, atnākt un pavisam privātā, neuzspiestā un secinājumus neradošā gaisotnē iepazīt to, ko nekad iespējams nesanāktu dzirdēt. Turpretī baznīcai tas būtu mierinājums, jo vismaz vēl kāds cilvēks tagad zina kaut nedaudz, tomēr vismaz vairāk par kristietību.
Tas, kā klausītājs dzirdēto uztver, cik nopietni vai ar ironiju, lai paliek viņa paša ziņā. Vēlējos vien piemetināt, ka manā dzīvē šādi reliģiskie procesi radīja vairākus, humora pilnus momentus. (Izņemot vienu baznīcu, kas tiešām ir vērta nest garīgā centra vārdu Liepājā, to publiski neminēšu). Tomēr tad jānoklausās katrs no failiem, lai saprastu, cik tomēr absurdas liekas vienkāršas lietas vairāku mācītāju izpildījumā un cik maz ir īstu vērtību, ko gūt, reliģiskam neesot. Taču tas lai paliek privātām sarunām.
foto (c) Valts Ceplevičs, Valters Pelns