EŅĢELIS

Ziedonis. Digitālā reinkarnācija [2013]

Ņemot par pamatu Ļeva Manoviča (Lev Manovic) grāmatā “Jauno Mediju valoda” norādīto teoriju par transkodēšanu jeb virtuālo formu maiņu, Mārtiņš Eņģelis ir radījis savu versiju šim principam, apvienojot divas mūsdienās aktuālas lietas. No vienas puses Ziedoni kā mirušo un mūžīgi dzīvojošo dzejnieku, latvisko identitāti un kultūras attēlu (atspoguļojumu) un, no otras puses, reinkarnāciju kā daudziem šobrīd aktuālu ticību dvēseles (virtuālajā vidē – pirmkoda) pārceļošanu un nezūdamību.

Reinkarnācija, ņemot vērā austrumu kultūru, var pastāvēt mūžīgi. Tā ir atrašanās Sāmsaras ratā (likteņrata nosaukums hinduismā), kur pēc katras, karmiskajā izpratnē, labāk vai sliktāk nodzīvotas dzīves ir iespēja pārdzimt dažādās formās (piemēram, šķīstītava, gars, dzīvnieks, cilvēks, guru). Taču nav teikts, ka ar katru reinkarnāciju dvēsele iegūst to pašu formu. Ziedoņa Digitālā reinkarnācija veic tieši to pašu ceļu, kā jebkura dvēsele, tikai virtuālajā vidē – ar katru atdzimšanu, mainās forma, bet pirmkods (dvēsele) paliek teju tā pati.

Pamatojoties uz Manoviča teikto, ka “no vienas puses, datorizētie mediji vēl joprojām attēlo uz ekrāna savu strukturālo organizāciju tā, lai cilvēki varētu uztvert tās jēgu (Ziedoņa attēls), [..] no otras puses, to struktūra tagad seko vispāratzītām datorinformācijas organizācijas konvencijām”, nav grūti apvienot Ziedoņa kā jēgas simbolu (gudrība, cilvēcība, robežu laušana utt.) kopā ar virtuālām parādībām.

0. Reinkarnāciju var sākt, par piemēru ņemot jau pieminētos ciklus - šķīstītava, gars, dzīvnieks, cilvēks, guru (dažādās austrumu reliģijās formas var mainīties). Kā izejas materiāls ir Ziedoņa fotogrāfijas (Leonīda Tugaļjeva un Toma Grīnberga darbi; starp citu, arī jau digitalizēti), kas simbolizē dažādus lēmumus un netieši norāda uz šķīstītavu – izvērtēšanu, atcerēšanos, saistīšanu ar kādām laicīgām un mūžīgām lietām, kā arī atskati uz paveikto (šajā gadījumā var pieminēt 2013.gadā aktuālās “Krāsainās pasakas”; tātad katrai krāsai un attēlam ir bijis savs raksturs un iespējams savs stāsts). Šie attēli, lai arī norāda tikai vienas personības esību, tomēr ir pavairojami, visiem iegūstami, bez noteiktas atšķirības, t.i. vienā katlā jeb šķīstītavā metami.

1. Nākamais posms ir šī attēla pirmkoda attēlošana, kas kā spoks (gars), ir zaudējis iepriekšējo formu, tomēr tam paveras iespēja “iemājot jebkurā no tālāk minētajiem ķermeņiem. No otras puses pats kods, (var tikt reprezentēts gan kā .txt fails, gan kā heksidecimāls, binārs u.c. Kodēts fails) ir tīrās šausmas tiem, kas neko no virtuālās pasaules nesaprot. Par ironisku piemēru – garu izdzinēji no gariem nebaidās, kamēr pārējie no spokiem (šeit, pirmkods) šausminās un negrib ne redzēt.

2. Tālāk Glitch art jeb kļūdu māksla (to vieglāk izskaidrot, piemērojot slengu “gļuku” māksla) izmaina Ziedoņa iepriekš pieminēto “'šķīstītavas” fotogrāfiju nākamo pārveidi citā sistēmā; atverot šo sistēmu, pavairojot, nomainot vai izdzēšot tā sastāvdaļas, redzamas pikseļu organizācijas pārmaiņas un savdabīga formas pārdzimšana (izmainās attēls, tātad, dvēsele pēc “izskaidrošanās” iegūst kādu individuālu formu), tomēr pati koda dvēsele paliek.

3.“SoundFumble” rīks renderē iegūto attēlu, pārvēršot to skaņas failā. Tātad, no vienas puses attēls paliek ar aci uztverams, estētisks vai mazāk estētisks tēlotājmākslas piemērs, no otras tas ir koncentrēts kods, ko straumējot caur iekšējo skaņas karti, var pārvērst audio kompozīcijā, un tās komponists, cik ironiski, ir dators jeb virtuālā pasaule. Taču, lai skaņa iegūtu koncentrētu formu, attēlam jāsamazina izmērs – tātad, pārdzimstot no buļļa uz cilvēku, dvēsele (pirmkods), iespējams, ir teju identiska, tomēr mainās tai piespēlētā forma.

4. Visbeidzot, skaņas failu pārvēršana attēla failos ir iespējama, veicot pavisam vienkāršu darbību – piemēram, .mp3 faila paplašinājumā aizvietojot ar .raw, kas ir attēla fails (saukts arī par digitālo negatīvu, jo šie faili satur pilnīgu informāciju par bildi, bet kā tāda nav izmantojami). Šeit, tāpat kā iepriekšējos piemēros kaut kas tiek zaudēts, kas ir gan formas maiņa, gan arī bez konkrēta iemesla vai mērķa izvēlēti izmēri.

Noslēgumā Manovičs min teoriju, ka “salīdzinot jaunos medijus ar iespiestajiem medijiem, fotogrāfiju vai televīziju, mēs nekad neatklātu visu patiesību”. To var pierādīt šajā pašā glitch mākslas vidē, atverot attēla vai skaņas kodu teksta vai attēla (piemērs ar .raw) formātā. Tikai pēc nopietnas prakses šīs sistēmas pārvaldē (Sāmsaras ratā) ir iespējams paredzēt aptuvenās izmaiņas, ko kādas sastāvdaļas trūkums vai klātesamība veiks gala rezultātā, tomēr to, ko apzīmē katrs elements un kas tieši notiks, var minēt teju mūžīgi.

______________

Projekts "Ziedonis. Digitālā reinkarnācija" sākotnēji īstenots kā interaktīvs video, tāpēc šeit nav parādīta tā oriģinālā forma. Video parādīti manipulētie attēli ar no tiem nolasītu skaņu. Zem video apskatāms skaņas fails transkodēts attēlā.

some_text