EŅĢELIS

22.janvārī, 2014

New A5 postcards available. engelis[at]lcca.lv

24.decembrī, 2013

Merri Krismas

19.novembrī, 2013

15.novembrī pēc pusotra gada aktīvas darbības Liepājas/Rīgas eksperimentālās, ambient un lo-fi mūzikas projekts VADi izdod pirmo digitālo bandcamp ierakstu ar četrām dziesmām.
Psihoakustiskais projekts VADi (saīsinājums no “Vocals Are Dead technological”; arī WiRES) ir Mārtiņa Eņģeļa solo projekts, kas aizsācies 2012.gada pavasarī kā audiovizuāls organisms no četriem Liepājas Universitātes Jauno mediju mākslas programmas studentiem, tomēr ātri pārvēršoties par viena cilvēka eksperimentu.
Vadi, neatkarīgi no saīsinājuma, ir arī termins Hindustāņu un Karnātiskajā jeb klasiskajā Indijas mūzikā – tā ir dominējošā nots gammā, un, tieši vai netieši, VADu koncepts ir likt cilvēkiem aizmirst par visu apkārtējo, paļaujoties un nododoties nekam citam kā tikai skaņai, liekot tai kļūt par notikumu epicentru. Tāpēc projekts tiecas aizpildīt ne tikai muzikālo un telpas atmosfēru, bet arī patverties cilvēku prātos, liekot ieslīgt miegā, meditācijā vai, tieši pretēji, atmosties, piemēram, performancēs atskaņojot mūziku guļošiem cilvēkiem.
Albums “N o F e a r EP”, ir pilnīgi pretējs Mārtiņa Eņģeļa iepriekšveidotajām lauka ierakstu, musique concrete un elektroakustiskajām kompozīcijām, tas ir ritmiskāks un melodiskāks, un albuma skanējumā dominē beats, modulāro sintezatoru un ērģeļu skaņas. Svarīgi pieminēt, ka “N o F e a r EP” ir tapis, izmantojot tikai un vienīgi Linux Ubuntu™ vidi, strādājot ar tādām programmām kā AM Synth, Hydrogene, Audacity, VMPK, Rakarrack, Jack, kā arī iespēlējot dzīvos instrumentus.
VADu priekšnesumus bieži papildina viesmākslinieki, kas izpaužas “spoken word” jeb runas mākslā (Frédéric Demissine, īpašs projekts ar dzejnieci Dianu Lelis). Tāpat sadarbība notiek arī ar horeogrāfiem, veidojot mūziku Noras Melderes diplomdarbam, Elīnas Pampes dejas performancei Valmieras pilsētas svētkos u.c. darbiem; regulāri tiek sacerēta mūzika Jauno mediju mākslas programmas īsfilmām Liepājā. Mārtiņam Eņģelim ir īstenoti projekti arī vairākās kultūras telpās, piemēram, Francijas institūtā Latvijā, MPLab, RIXC un kultūras un kulinārijas mezglā “371”, kur VADi uzstāsies jau sestdien no plkst. 18:00-23:00 gaismas festivāla “Staro Rīga” ietvaros.
Kā vienu no VADi sākotnējiem iedvesmas stūrakmeņiem var nosaukt ASV dzīvojošos audiovizuālos gigantus “Soundwalk Collective”. Arī Mārtiņš Eņģelis, vērojot “SC” projektus, vēl aizvien turpina plānot līdzīgas audio ekspedīcijas un skaņas ainavu dokumentēšanas, lai iegūtu desmitiem stundu lielu materiālu nākamajiem darbiem, paralēli turpinot darbu arī pie vokāli eksperimentālā projekta “1988”, noise dubstep apvienības “cmyk” un vadot nakts mūzikas raidījumu “Mirklis pirms Miera” Radio Naba frekvencē.
VADi muzikāli ietekmējies no Ben Frost, Leyland Kirby, Richard Skelton, Sylvain Chauveau, Mountains, Nico Muhly, Kaspara Groševa, Peter Broderick, Deaf Center, Tim Hecker, Oneohtrix Point Never, Kyle Bobby Dunn un Jacob Kirkegaard.
Minialbumu “N o F e a r EP” no 15.novembra var noklausīties un lejupielādēt par velti vai izvēlētu samaksu vietnē: https://vadi.bandcamp.com/
Sekojiet VADi aktivitātei arī mūziķa soundcloud profilā: https://soundcloud.com/vadimusic

6.oktobrī, 2013

2013. gada 27. septembrī plkst. 18.00 Izstāžu telpā Mala Cēsīs tiks atklāta jauno mediju mākslinieku Eltona Kūna un Mārtiņa Enģeļa radošā kopprojekta izstāde DREAMLAND.
Jauno mediju mākslinieki Eltons Kūns un Mārtiņš Eņģelis līdz šim vēl nav strādājuši kopā, bet regulāri savā starpā dalās ar jaunām idejām. Abi mākslinieki studē Liepājas Universitātes jauno mediju mākslas programmā un viņus raksturo līdzīgas intereses – virtuālā kultūra, jaunās tendences, kā arī dažādu mediju savstarpējās attiecības mākslā.
Izstādes DREAMLAND pamatā ir diskusija par reālo vidi un virtuālo telpu, cik lielā mērā objektīvā pasaule apziņas plūsmas un zemapziņas ietekmē var veidoties sirreāla un, cik ļoti virtuālā telpa mēdz pietuvoties realitātei. Mākslinieka Eltona Kūna pašmērķis nav veidot pārmērīgi detalizētus 3D modeļus un Mārtiņa Eņģeļa videodarbu forma nebūt nav abstrakta, bet to savstarpējā attiecība veido īpatnēju kolāžu, kurā dominē telpa, šķietamais un par normu pieņemtā apgāšana.
DREAMLAND piedāvātie darbi ir kā attālināta objektīvā realitāte, kas vēl aizvien eksistē savā telpā, bet nepakļaujas tās pieņēmumiem, normām, likumiem un tikumiem. Tā ir kā nobīde no pieņemtās īstenības – piemēram, telpiski paradoksālas, trīsdimensionālas skulptūras vai neloģiska, nesaistīta notikumu secība sapņu pasaulē.

3.aprīlī, 2013

5.janvārī, 2013

9.oktobrī, 2012

Manā pirmajā, pašapzinīgajā bērnības atmiņā es redzu, kā kaimiņu meitene manā priekšā izrādoties nokrīt no sava trīsriteņa "Spārīte". Svarīgs nav fakts, kas notiek tālāk, interesanti ir tas, ka, kamēr citiem kā pirmās atmiņas, iespējams, mēdz būt kāds pieskāriens, dzirdes vai garšas asociācijas, tikmēr mans prāts ir tiecies saglabāt tieši acīm redzamo ierakstu.
Pēc būtības es tomēr esmu diezgan vizuāls. Lasot un iztēlojoties, pamanot sīkas detaļas kino, tverot mirkļus fotogrāfijā, it sevišķi analogajā (ar fotofilmu uzņemtajā). Pat klausoties mūziku, neviļus pieķeru sevi piemērojam tai kādu vizuālu sižetu, radot skaņu ainavas, bieži izmantoju lauka jeb vides ierakstus, tādējādi piešķirot skaņai vizuāli iedomātu ķermeni.
"Redzes sajūta" ir nopietnāko, acīm tveramo "sprakšķu" kompilācija pēdējā pusgada laikā, kur ietilpst gan parastu fotogrāfiju sērija, gan instalāciju dokumentējumi, gan tehniskas un digitālas manipulācijas (aizmirstiet par photoshop!), kurās es pētu attēlu kā vēstījumu poligonu, grauda īpatnības vai radu attēla perfekcijas nepilnības utt., lai pēc tam mēģinātu tos atkal padarīt interesantus apskatei. Paralēli fotoizstādei apskatāms arī video darbs, kas nepierasti pieiet absurda ideju skaidrošanai filozofijā, un visu notikumu papildina citāti ar maniem redzes uztverto vērojumu tekstuāliem piefiksējumiem no radošās rakstīšanas twitter profila.
Tiekamies 20.oktobrī, Valmierā, plkst 18:00 uz Valmiermuižu, vināru, pičāriem un muzonu!

17.augustā, 2012

Jaunums no Eņģeļa "Parastais latvietis" reģionālās apcelšanas projekta.

23.jūlijā, 2012

Pārsvarā mēs savus viedtālruņus izmantojam ne tikai zvanīšanai un epastu apskatei, bet arī dažādu, iespējams, nelietderīgu programmu lietošanai, kas nosit laiku, bet nerada nekādu ilgāku vai nopietnāku nozīmību. QR catching ir jauns veids, kā izmantot savu telefonu ne tikai sērfošanai, tviterim un zvanīšanai, bet arī netipiskam sportam, jaunu vietu atklāšanai un ģeogrāfiskai izpētei. QR CTCH pārsvarā ir paredzēts pilsētvidei, un tas ir lielisks veids, kā iepazīt to no citas puses. Sekojot sacensību norises vietām, apceļot piepilsētas, esošos un bijušos dzīvojamos un rūpnieciskos rajonus.

QR CTCH jeb interaktīvā (vai urbānā, jauno mediju) orientēšanās ir sacensības ikvienam, kura telefona ir QR kodu lasītājs. Dalībniekiem pēc starta signāla noteiktā teritorijā jāatrod 14-25 dažādās vietās izlīmēti QR kodi jeb slēpņi (hides). Katrā no slēpņiem ir norāde uz nākamo, kas noformēta kā kodēts, āķīgs teksts, bet, vidē ar pieņemamu interneta pieslēgumu, norāde var būt arī nākamā slēpņa attēls, saite ar lokāciju uz kartes, skaņas fails vai pat uzdevums, kas jāizpilda, lai tiktu tālāk un iekļauj pieminētās vai citas disciplīnas.
Pirmā oficiālā QR CTCH Latvijas Jauno mediju orientēšanās notika Liepājā 2012.gada 7.jūlijā, Summer Sound festivāla laikā, to atklāja JMM teltī. Kečinga dalībniekiem festivāla teritorijā bija jāatrod 14 slēpņi, kas norādīja ne vien komerciālos punktus, bet arī citas pieejamās lokācijas. (Lai gan dalībnieki atzina, ka trase noteikti varētu veicināt mārketingu notikuma laikā, jo orientēšanās gan iepazīstina, gan kārdina ar teritorijā pieejamajiem piedāvājumiem.)
Piedalījās četras komandas, trīs no tām gan atrada visus punktus, gan finišēja. Par pirmo QR CTCH uzvarētāju un šādi vēsturē iekļuvušo skrējēju var apsveikt Ainaru Bumbieri no Rīgas, kas trasi, veica nepilnās 12 minūtēs (11:42), klaji piesmejot trases limitu vienu stundu un trīsdesmit minūtes (laiks, pēc kura iztecēšanas dalībnieks/-i saņemtu “n/f" jeb "not finished” ierakstu protokolā). Nākamajai komandai “Teo Nāras” (Baiba Aļļe, Līva Ķīkule, Edgars Bružāns) tas prasīja nepilnas 18 minūtes (17:47), kamēr trešie “Tāds Pisa*s” (Zane Rumberga, Mārtiņš Urbāns, Kristaps Anškens) beidza daudz vēlāk, bet ar ikonisku laiku – 38:38. Ceturtā komanda “Pasta Baloži”, kas startēja ar nokavēšanos, nefinišēja. Pirmo trīs vietu ieguvēji (šajā gadījumā – visi finišējušie) saņēma balvas no izdevniecības “Santa”.
Šobrīd notiek gatavošanās otrajai orientēšanās reizei, kas notiks ilggadējā vasaras nometnē “Saulgriežu Vasaras vidusskola” un drīz sāksies darbs pie QR CTCH mājaslapas (kopā ar programmētāju, Liepājas Universitātes Jauno mediju programmas studentu Valteru Grišānu) un vēlāk iesniegts projekts Rīgas Domes Izglītības, Sporta un Kultūras departamentā, lai šādas sacīkstes (gan skriešanas, gan velo) ar pilsētas atbalstu varētu rīkot regulāri un piedāvāt arī kā izklaidi pilsētas viesiem. Ideālā gadījumā interaktīvā orientēšanās varētu izplatīties pa visu Latviju, ieņemot pastāvīgu vietu ne tikai festivālos vai pilsētu svētkos, bet arī biežāk citos notikumos un regulāros uzsaukumos. Protams, netiek izslēgta nebūt ne utopiska ideja to piedāvāt citām pilsētām un notikumiem pasaulē.
QR CTCH kopējās idejas pamatā būs trīs veidu trases – “trespassing race” (“ātruma trase”), kur tiek dots noteikts laiks, kad iezīmētā pamestā vai apdzīvotā teritorijā jāpaspēj savākt pēc iespējas ātrāk kodu, par katrām nokavētajām 30 sekundēm pēc atgriešanās laika saņemot soda punktus (varētu būt piemērota atlētiskākiem skrējējiem un “parkour” mīļiem), “vagabond race” (“tautas trase”), kas ir klasiska rakstura slēpņu meklēšana (starp citu, šmaukšanās pārbaude nav nepieciešama, jo QR lasītāju programmas saglabā katru skenēto failu vēsturē) vai “sheep race” (kečings komandās; parasti ar papilduzdevumiem aktuālajā vidē).
“Tresspasing race” QR kodus (race spot) no “tautas” un “aitu” kodiem (common spots) varēs atšķirt pēc krāsojuma – kamēr parastie būs melni, ātruma trases kodi būs sarkani uz balta fona labākai redzamībai. Pārējos kodus paredzēts drukāt uz caurspīdīgas āra apstākļiem piemērotas līmplēves, lai materiāls ilgāk turētos uz virsmas un lai slēpni būtu grūtāk pamanīt; tāpat tie neizceltos vidē un/vai nebojātu skatu.
Līdzīgas orientēšanās Latvijā notika jau pirms pāris gadiem, kad organizācija "Lūzumpunkts" veica pirmo, nopietni ņemamo pilsētas orientēšanos. Pasaulē tās, lai gan diezgan nekonkrētas un no kartes, zīmuļiem, kompasiem, transportieriem, kalkulatoriem utt. atkarīgas, sākušās vien pirms pāris mēnešiem. Interneta ārēs var iepazīt pāris nozīmīgākos mēginājumus - Springfildas fiziskās izglītības departamenta (ASV) un Kanādiešu akadēmijas Kobē (Japāna) veiktie, kas ietekmējās no nevainīgas un neambiciozas Austrāļu sporta skolotāja Džeroda Robinsona 2009.gadā veiktās skolēnu atrakcijas. Šobrīd teju vai identiska QR CTCH idejai ir Dienvidāfrikas apvienības “Adventure in Motion” radītā.

15.jūnijā, 2012

1.kursa filozofijas moduļa gala darbs Liepājas Universitātes Jauno mediju programmā, atsaucoties uz Albēra Kamī citātu "Mēs dzīvojam absurda pasaulē".

Autors, operators un inscenētājs: Mārtiņš Eņģelis

Operatora asistents, šoferis un Premiere konsultants: Pēteris Riekstiņš

Paldies: Annai Priedolai, Zandai Pučei, Liepājas Universitātei

Skaņa un mūzika: Eņģelis

12.jūnijā, 2012

Jauno mediju studenti ielūdz uz filozofijas īsfilmām Liepājas 1.Rokkafejnīcā.
15.jūnijā, plkst. 14:00, Liepājā, pirmizrādi piedzīvos Jauno mediju mākslas programmas 1.kursa studentu īsfilmas, kas tapušas filozofijas moduļa laikā. Divpadsmit studenti, strādājot lielākās vai mazākās grupās, Liepājas 1.Rokkafejnīcas otrajā stāvā, Stendera ielā 18, demonstrēs gan dokumentālās, gan eksperimentālās, gan spēlfilmas, kas radītas, ietekmējoties no filozofu teiktajiem domu graudiem.
Katrīna Bitere, Līvija Daudze un Anete Grāvelsiņa veidojušas dokumentālo filmu, pamatojoties uz Imanuela Kanta citātu "Laime ir tādas ar prātu apveltītas būtnes stāvoklis pasaulē, kurai eksistences veselumā viss notiek pēc viņas vēlēšanās un gribas."
Mārtiņš Eņģelis eksperimentējis ar kinemato- un horeo – grāfijām, lai paskaidrotu Albēra Kamī reiz teikto “Mēs dzīvojam absurda pasaulē”, turpretī Valts Ceplevičs, Odrija Heinrihsone mēģinājuši apspēlēt Heraklīta teikto "Viss plūst, viss mainās", par to veidojot dokumentālo īsfilmu.
Reinis Naļivaiko, Pēters Riekstiņš veidojuši sociatīvi analītisku īsfilmu par sociālo dzīvi mediju varā, iedvesmojoties no teikuma "Cilvēks ir sociāla būtne". Tā autors netiek minēts, lai darba koncepts netiktu saistīts ar kādu laika posmu.
Rūta Bērziņa un Annija Ločmele stop motion tehnikā centušās atklāt, kas slēpjas aiz budistu domu grauda "Cilvēks cilvēkam nav nedz draugs, nedz ienaidnieks. Cilvēks cilvēkam ir skolotājs." Tāpat Rūta, kopā ar Zandu Puči un Anniju Sauli, radījušas absurda drāmu, apspēlējot Nikolo Makjavelli spārnoto teicienu "Mērķis attaisno līdzekļus”.
Plakāta dizains (c) Valts Ceplevičs www.walcc.lv

6.jūnijā, 2012

No 6. līdz 10.jūnijam Liepājā, Dzintaru ielā 21, notika Liepājas Universitātes Jauno mediju programmas I kursa studentu fotomoduļa izstāde "TeTā". Tajā būs apskatāmi divpadsmit studentu darbi, tostarp arī Mārtiņa Eņģeļa fotosērija "Auras destilācija" (2012).
Filozofs un literāts Valters Benjamins (Walter Benjamin; 18921940) savā esejā "Mākslasdarbs tā tehniskās reproducējamības laikmetā" apgalvoja, ka māksla mūsdienās ir tik viegli un tik masveidā pavairojama, ka tā strauji zaudē savu īpašo burvību – vienreizīgumu jeb auru. Tie ir padarīti pieejami visiem un šajā procesā novājina kulta un "nespēja tuvināties" statusu.
Kā pieņēma un pamatoja Benjamins, fotogrāfijas vienreizīgums glabājas vien tajā atspiestā cilvēka sejā, no kuras pat pēc laika noilguma spēj starot indivīda enerģija. Tas ir faktors, kas turpina "nostiprināties savos pēdējos ierakumos". Jo "tieši aura rada šo fotogrāfiju grūtsirdīgo un ne ar ko nesalīdzināmo skaistumu. Turpretī tur, kur cilvēks atkāpjas no fotogrāfijas, izstādīšanas vērtība gūst pārsvaru pār kulta vērtību."
Esmu nolēmis atrast, manuprāt, sabiedrībā nozīmīgus, jaunus cilvēkus, kuri savas leģendas vēl veido un radīt unikālus uzņēmumus, lai, pārbaudītu, vai iespējams sajust šo "nespēju tuvināties" un turpināt attēla kā kulta un ikonas ceļu. Necenšoties un nepiespiežot pieminētos cilvēkus dokumentēt sevi vai atrasties darba vietās, bet mēģināt notvert tikai pašu "auras" ieskautus pārdomu brīžos.
Liels šo uzņēmumu trumpis ir digitāls gala formāts, līdz ar to, attēla ceļošana ir neierobežota. Tāpat pielietotās iegūšanas process, kas pats par sevi ir unikāls, pie reizes sasaucas un sublimējas ar fotogrāfijā attēlotās personas nozīmību kādā jomā. Foto sērijas "Auras destilācija" attēli sākotnēji ir analogie uzņēmumi, kuru negatīvi tiek transformēti digitāli (ne skenēti), pēc tam invertēti pozitīvos un automātiski normalizēti. Notikumu soļi līdzinās citam, pazīstamākam iegūšanas procesam – destilācijai.
Destilācijas laikā viela tiek iztvaicēta un vēlāk tās tvaiki atdzesēti un kondensēti. Līdzīgu tehniku esmu izvēlējies fotogrāfijām piemītošās auras paspilgtināšanai. Ejot cauri līdzīgiem apstrādes periodiem un izjaucot sākotnējās matērijas agregātstāvokli, tiek meklēta augstākas un/vai īpašākas kvalitātes substance gan konceptuālākā, gan baudāmākā formā. Līdz ar to, pēdējās iegūšanas procesa stadijas jeb negatīva invertēšana (reālā agregātstāvokļa atgriešana) un automatizētā krāsu izlīdzināšana (nostādināšana) līdzinās attēla "atdzesēšanai" un fināla rezultātam – kondensātam. Citos vārdos – tīrākam un kvalitatīvākam galaproduktam. Šajā gadījumā portretam ar piešķirtu savādu pievienoto vērtību, lai arī pati fotogrāfija uzņemta parastā "pases portreta" formā.
Destilēšanas procesā kaut kas tiek atņemts, lai pie kā nonāktu. "Auras destilācijas" laikā es cenšos novērst mūsdienu perfekcionismu, kas, manuprāt, noslogo attēla kā neatkarīga objekta enerģiju. Matemātiski precīzās ekspozīcijas, tīras krāsas, cīņu pēc perfektiem gaismas apstākļiem, pikseļu skaita un fotogrāfijas bezgraudainības. Šo "destilāciju" laikā, tāpat kā pasakā "Karaļa jaunais tērps", uzņēmums tiek izģērbts un ietērpts neesošās drēbēs, lai pavērtos tā īstā būtība – lai arī mazāk tvirta un vairāk krunkaina, tomēr daudz patiesāka un, iespējams, atmiņā noturīgāka.
"Auras destilācija" viennozīmīgi ir ilgtspējīgs projekts gan laika, gan kvantuma skalās. Teorētiski ir paredzēti vairāki citi "sabiedrībā nozīmīgi censoņi", kuru sejas plānots notvert uz fotofilmiņas, lai, pēc laika, arī viņu "aura tiktu pastiprināta".

1.maijā, 2012

Liepāja ir pirmā pilsēta, kas ienāk prātā, izlasot Albēra Kamī citātu darbā "Mēris": "Mūsu mazajā pilsētā, varbūt klimata dēļ, viss notiek vienlaikus – reizē drudžaini un izklaidīgi. Citiem vārdiem, cilvēki tur garlaikojas un cenšas ieviest paradumus..."
Arī Liepājā ļaudis pēc darba pastaigājas pa vieniem un tiem pašiem maršrutiem, ir uzticīgi baznīcai un ap pusastoņiem vakarā pulcējas ēdnīcās un restorānos, lai pēcāk pazustu aiz aizvilktiem māju aizkariem. Tikmēr impulsīvie jaunieši gaida pusnakti, lai dotos uz vienīgo, puslīdz normālo izklaides vietu kanāla malā un mērītu rokas atvēziena spēku cigarešu dūmos.
Un jā, Liepājas Universitātē ir arī lieliska studiju programma "Jauno mediju māksla", kas līdz ar jūru naktī un kāpu mežu šo ierasto pilsētas ikdienu glābj.
Jauno mediju māksla (JMM) ir diezgan jauna programma – šogad augstskolu beigs vien pirmie maģistri. Līdzīgi kā Latvijas Mākslas akadēmijas Vizuālās Komunikācijas nodaļā (VKN) , arī JMM ietilpst no visa pa druskai, bet saglabājot uzsvaru uz vārdu savienojumu "māksla + interaktivitāte + pētniecība", kas ietver audio, video, foto, 2D, 3D, animāciju, dizainu, programmēšanu, mākslas vēsturi un teoriju, filozofiju, vizuālā mākslu, kā arī teorētisko un pētniecisko rakstu darbu radīšanu.
Vietējās rakstības īpatnības
Tomēr, pretēji VKN piedāvātajam plašajam ieskatam iespiedgrafikā un dizainā, JMM daudz vairāk "spiež" uz ideju ģenerēšanu un to kontekstualizēšanu, uz sadarbību, eksperimentiem un tehnoloģijām. Liepājā vien minimāli pieskaras vizuālajai mākslai kā tādai – svarīgāka te ir spēja pētīt un izzināt interaktīvās tehnoloģijas un to pielietojumu mākslā. Līdz ar to tehniski te ir pieejams gandrīz viss, ko vien sirds kāro. Bet, iespējams, lielākais trumpis ir diennakts pieeja JMM studiju telpām Humanitārās un mākslas zinātņu fakultātes ēkas pagrabā jeb Mākslas Pētījumu laboratorijā (MPLab) – kur, pat ja netop nekas publiski atrādāms, tomēr vienmēr var, kā reiz teicis tautas rīmētājs Gustavo, "strādāt pa naktīm, pie divām iecūkotām taktīm". Viens no galvenajiem JMM pagraba mērķiem ir pētījumi un to praktiskā izpilde, tālab ikviens te jebkurā laikā var ķerties pie tā klāt. Tikmēr teorētisko bāzi nodrošina pietiekami plaša, tikpat brīvi pieejama specializētās literatūras bibliotēka, kas funkcionē paralēli augstskolas kopējiem grāmatu resursiem.
JMM programma realizē izglītības modeli, ko sauc par "tīkla filozofiju" jeb starpdisciplīnu studijām. Kamēr pati Universitāte nodrošina vien lekcijas un pasniedzējus, tikmēr ir vēl vismaz divi duči dažādu valstisku, nevalstisku vai reģionālu institūciju, jauno mediju mākslinieku, ārvalstu universitāšu un institūtu, u.c. radošu iestāžu, kas uzņem jaunos studentus, veido sadarbību, nodrošina darbnīcas vai veic pasūtījumus. Tālab nav tāda mirkļa, kad JMM telpās kāds nestrādātu pie kāda projekta, ko pasūtījusi Liepājas Dome, Universitāte, reģionālās kompānijas, mākslinieki, privātpersonas, vēstniecības vai pat Liepājas Reģionālā slimnīca. Raksturīgi, ka Kūrmājas prospektā 13, kur atrodas jau minētā MPLab, viss rodas kopīgi – mājasdarbi, radoši projekti vai vienkārši laika triekšana. Darba augļi parasti tiek realizēti, izmantojot apkārtējos. Ja esi tuvumā, tad visticamāk, parādīsies kādā video darbā, foto sērijā, eksperimentālajā skaņu ansamblī vai būsi noderīgs teorētiskajos jautājumos.
Kristaps Grundšteins fototehnikas lekcijā
Pasniedzēji bieži ir savā jomā zināmi mākslinieki vai teorētiķi (Voldemārs Johansons, Kristaps Grundšteins, Ronalds Kronlaks, Chris Hales, Raitis un Rasa Šmiti, Mārtiņš Ratniks, Ieva Astahovska, Ivars Grāvlejs u.c.), tomēr kontaktstundu laikā tiek apgūts vien pamats jeb "iztikas minimums", kamēr viss pārējais, protams, tik daudz, cik vēlies, nāk ar praktisku darbu un jau pieminēto iekļaušanos pagraba komūnā. 24 stundu brīvība vienmēr nodrošina kādu, kas zina vairāk par tevi, kādu, ar kuru apspriest filozofijas moduļa tēmas, atklāt lietotņu iespējas, pieslīpēt praktisko bakalaura darba daļu vai uzzināt ko vairāk kaut vai par kino scenārija rakstīšanu (jo šo teoriju programmā apskata vien minimāli vai nemaz).
Nepārtraukta savstarpējā komunikācija ir viens no dzinuļiem, kas MPLab "iedzīvotājus" izglīto daudz vairāk nekā, ja tas notiktu vientulībā. Tāda "prakse" nebūt nav slikta, jo JMM pasniedzēji mēdz uzdot apgrūtinošus uzstādījumus, teiksim, uzņemt filmu labā līmenī, pirms video vispār tiek mācīts, vai izstrādāt gan flash formāta, gan taustāmus dizaina darbus, pirms izstudēti pamati. Dažbrīd liekas, ka aktuālajā semestrī tiek apgūts jau nākamā gada materiāls, un tā uz priekšu, tālab informācijas apmaiņas tīkls starp studentiem ļoti noder.
JMM ir pirmā un šobrīd vienīgā programma Latvijā, kas, balstoties uz Lielbritānijas izglītības principiem, mākslas izglītību piedāvā moduļu sistēmā. Tas nozīmē, ka semestra laikā studenti apgūst trīs (parasti) galvenos priekšmetus, kuri dalās vēl saistītās frakcijās. Piemēram, mācoties 2D moduli, tiek apgūta Adobe Illustrator, Flash, Photoshop programmatūra, bet studējot fotogrāfiju, tā dalās tehniskajā teorijā, praktiskajā fotogrāfijā un foto ideju teorijā jeb filozofijā, vai arī – apgūstot skaņu, tiek studēta mūzikas un skaņas vēsture, kā arī teorija un lietojumprogrammu (Logic Pro, MaxMSP) izmantošana. Turpretī sesijas laikā katrs modulis atkal apvienojas, kļūstot par taustāmu, saklausāmu, saredzamu un novērtējamu kopprojektu, kurā saslēdzas viss apgūtais.
"Vienā modulī strādā ne mazāk par diviem pasniedzējiem, kuri arī savā starpā koordinē sadarbību – katrs lasa savu lekciju kursu, bet kopīgi vada seminārus, moduļu uzdevumus un pieņem darbus. Šāda sistēma ieviesta, lai pasniedzēji varētu vien otru papildināt, un arī tādēļ, lai studenti pierastu pie viedokļu pluralitātes," skaidro JMM programmas direktore Santa Mazika.
Grūti teikt, vai moduļu sistēma ir sliktāka vai labāka par iepriekš ierasto, tomēr tā ir daudz kompaktāka. Vēl var izcelt, ka JMM praktizē visiem atvērti pieejamu gala atskaišu, prezentāciju un demonstrējumu politiku, kas ļauj izjust, ko par tavu darbu domā ne tikai uzticamie kursa biedri, bet arī citi. Tas savā ziņā pieradina pie sev nepatīkamiem, nepopulāriem viedokļiem par padarīto darbu, kā arī palīdz formulēt un aizstāvēt idejas. JMM sistēma veidota kā līdzvērtīga, piemēram, Līdsas Universitātes (Lielbritānija) Jauno Mediju programmai, kā arī citur Eiropā iegūstamajai izglītībai.
Praktiskās mākslas projekti pilsētvidē
Liepāja un tās vide strādā kā inkubators – laika apstākļu, temperatūras, distances un emocionālais. Teorētiskā attālināšanās no vienmēr vilinošās un mainīgās galvaspilsētas Rīgas, (pieņemot, ka Liepājā nekas būtisks nav mainījies vismaz desmit gadus) palīdz ieekonomēt laiku – vienkārši nav, kur to tērēt. Dzīve tādā konteinerā liek pastiprināti strādāt smadzenēm, Liepājai kļūstot par lielisku augsni idejām. Tā, cik lielā mērā šīs idejas tiek realizētas plašākos mērogos, ne vien savdabīgos Liepājas mākslas ik gada simpozijos vai JMM semestru noslēguma izstādēs, ir jau cita saruna. Valda pārliecība, ka pilsēta radošos prātus tomēr izmanto – labs piemērs tam bijušas kaut vai Ziemassvētku projekcijas uz Universitātes fasādes vai Liepājas Lieldienu apsveikuma plakātu dizains, kas, salīdzinot ar Rīgas vides noformējumu, ir mūsdienīgs, pozitīvi askētisks un vismaz neizskatās pēc 1998. gada. Bet, uz jautājumu, vai JMM studenti ir spējīgi konkurēt ar Baltijas (un arī Eiropas/pasaules) lielpilsētu mākslinieku produktivitāti, konkrētas atbildes vēl nav.
Pēc Karostas kultūras un mākslas centra "K@2" piespiedu aizvēršanas (kopā ar aktīvi funkcionējošu galeriju "K.Māksla"), Liepājā ir zudusi arī laicīgu izstāžu dzīve. Ja neskaita dažus neregulārus vietējo mākslinieku izņēmumus un jau pieminēto Liepājas novada "kulturālistu" simpoziju reizi gadā, kur tavai modernajai, konceptuālajai mākslai, pilnīgi iespējams, blakus noliks dziestošu tautas mākslinieku, keramiķu un gleznotāju darbus. Ja izstādes tomēr notiek, tās tiek apmeklētas vien pirmajā vakarā, bet pārējās dienās skatītāji ienāk ārkārtīgi reti. Vien garām ejot.
Iespējams, problēma slēpjas tur, ka jaunumu, kultūras notikumu un novitāšu alkstošu cilvēku, kas nāktu jau ar noteiktu mērķi – redzēt ekspozīciju, Liepājā ir gaužām maz, savukārt iebraucēji parasti apmierinās ar pāris smagi notriektiem vakariem "Fonteinā". Ja nav izstāžu telpu, tad pietrūkst arī citās Eiropas pilsētās tik ļoti praktizēto izstāžu maratonu. Dažbrīd liekas, ka Liepājas pilsētas dome īpaši neaizraujas ar morālu un arī reālu laikmetīgo mākslinieku atbalstu, tālab entuziasms apdziest.
Iespējams, Liepājas uzņēmējus un jūras braucējus māksla it nemaz neinteresē, jo, pat palasot laikraksta "Kurzemes Vārds" aptaujas par to, kādus kultūras pasākumus jūs izbaudāt pilsētā, vairāki šo arodu pratēji atbild, ka viņus nekas neinteresē un pilsētā nekā nav. Par spīti aktīvajam teātrim, kino, akadēmiskajiem un populārās mūzikas koncertiem, ko diezgan regulāri rīko Liepājas publiskās telpas.
Tomēr ir novērots, ka būvuzņēmums "Nams" savā biroju ēkā Dzintaru ielā 19 izveidojis "UPB" izstāžu galeriju, kas visbiežāk eksponē ko "laicīgu", un zinātkārajiem vismaz ir mierinājums. Piemēram, pēdējā pusgada laikā tur notikušas piecas izstādes, no kurām divās bija apskatāmi Kristianas Dimiteres un Jāņa Deinata darbi (iepriekš arī Ievas Iltneres, Mika Mitrēvica, Frančeskas Kirkes, Džemmas Skulmes māksla). Intriģējošas šķiet arī pašu JMM studentu pūles katru reizi atklāt arvien jaunu teritoriju izstādēm, tādējādi veicinot cilvēku plūsmu un domāšanu "ārpus kastītes" kaut vai par mazumiņu vairāk.
Pēdējā laikā Liepājas novada alternatīvajā kultūras dzīvē ir iesaistījies arī Miks Magone, kas ne vien koncertē ar apvienību "Nielslens Lielsliens", bet pērn, oktobra beigās, noorganizēja lielisku mūzikas un kultūras forumu Durbē – "Zemlika". 19. maijā viņa apgādībā Liepājā koncertēs eksperimentālās, drone un dark ambient mūzikas pazinēju lokā populārā "Nadja", un tas noteikti ir tikai sākums inteliģentas pagrīdes mūzikas un kultūras ienākšanai pilsētā.
Liepāja ziemā
Liepājas sava veida izolācija ilgākā laika nogrieznī tomēr mēdz kaitēt un kaitināt. Lai arī Imants Ziedonis reiz teicis ko līdzīgu tam, ka "pietiks lasīt dzejas grāmatas, jārada pašam sava dzeja", regulāra sakaru zaudēšana ar izstāžu telpām un mākslas forumiem citās Eiropas lielpilsētās (kaut vai tajā pašā Rīgā) bieži traucē ieraudzīt tendences, un Liepājā notiek līdzīgi kā, nedaudz pārfrāzējot, teicis mākslas teorētiķis un kurators Nikolā Burjo (Nicolas Burriaud) – tā vietā, lai māksla gatavotu vai sludinātu nākotnes pasauli – šodien tā modelē vien iespējamos visumus.
Ar radošajiem mākslas forumiem ir domāts "Survival Kit", "Skaņu Mežs" (un tajā ietilpstošie projekti), ""Ūdensgabali", "Baltā nakts" un "Muzeju nakts" visā to lielpilsētas krāšņumā, "Staro Rīga", "Divas Annas", un tā var turpināt. Ir svarīgi, lai jaunais mākslinieks tomēr turētos pie šābrīža jaunrades pulsa, lai jebkurā mirklī varētu tam pretoties vai pacelties pāri. Nezināšanas gadījumā ir diezgan grūti sevi attaisnot, ja pēkšņi esi radījis ko identisku tam, kas jau pāris gadus eksistē. Vai, ja esi kļūdījies kopējā mākslas konteksta priekšā, jo pats nezini, pret ko protestē, reakcionē vai iestājies un kā to šobrīd dara.
Vēl kāds JMM pagraba pelēkais darbības aspekts ir tā teorētiskā noslēgtība arī no Liepājas ārpasaules. Neskaitot ar jaunajiem medijiem, dizainu un mākslu saistītu publiku (un tad vienīgi uz neilgu brīdi, lai apskatītu kādu Kūrmājas prospekta 13 pagrabstāvā izvietoto ekspozīciju), tajā praktiski neiegriežas neviens cits "no malas".
Tomēr situācija pamazām tiek krasi labota, un, pateicoties entuziastiskai, pozitīvai, profesionālai un radošai pieejai, paveras arvien jaunas iespējas nest JMM programmas vārdu uz āru un piekļūt plašākam kultūras interesentu lokam. Trešdienas kino vakari plkst. 20.00 jau vairāk nekā pusgadu ir ierasti un apmeklēti pasākumi, kuros galvenokārt tiek demonstrēts nekomerciāla rakstura, arthouse vai eksperimentālais kino un pēcāk iniciējot arī dažādas diskusijas. Reizi mēnesī, ceturtdienās, plkst. 18.00, maģistrs Andris Vētra organizē "Atvērto ideju telpu", kas vieno dažādu sfēru radošus cilvēkus un viņu idejas. Šāda publiska semināra pamats ir iepazīstināt klātesošos ar dažnedažādām idejām, to risinājumiem, jau paveiktiem darbiem, atklāt jaunas kreatīvisma šķautnes utt. Vētra šobrīd strādā arī pie jauna radošā kvartāla izstrādes Liepājā.
Var pieminēt arī sadarbību ar "Vides māju" – nevalstisko organizāciju, kas izmanto JMM tehnisko bāzi saviem projektiem un darbnīcām, kā arī nesen Pētera Riekstiņa izveidoto video mākslas pamatu apgūšanas "Video pamatskolu", kas īpaši koncentrējas uz dalībniekiem no "ārpasaules". Aktīvi sākuši darbotiesarī MPLab sociālo tīklu ietvari, kas vai nu agrāk neeksistēja vai bija iemiguši. JMM plāno gan pilsētas velo ekspedīciju, gan kultūras pikniku, kino un spēļu nakti. Arī šovasara, tāpat kā pērn, ir plānota Jauno mediju telts festivālā "Summer Sound", Liepājā.
Šobrīd pierasts, ka jauno mediju speciālisti Latvijā visaugstāk kotējas VJ vidē, kas izskaidrojams ar visa veida elektroniskās mūzikas attīstību un vizuālās komunikācijas nepieciešamību teju vai katrā pasākumā. Tāpēc vairāki JMM studenti par savu misiju bieži uzskata video projekciju nodrošinājumu koncertos "Fontaine" monopola vietās, "1.Rokkafejnīcā", kādreiz tik aktīvajā radošajā telpā "Ku:Fa" jeb Kurpju fabrikā, kā arī dažādos citos industriālos un alternatīvos projektos. Video māksla Liepājā ir īpaši attīstīta kaut tālab vien, ka neierobežotā tehnikas, programmatūras un laika resursu pieejamība nodrošina nepārtrauktu eksperimentēšanas procesu.
Pēc kāda laika tikpat spēcīga varētu izrādīties arī fotogrāfija. Šobrīd tā ir vēl aizvien augšupejošā attīstības procesā, jo foto laboratorija tika atvērta vien pirms nepilna gada.
Liepājā visi viens otram jautā – no kurienes tu esi, un pat rīdzinieki, kas mēģina noslēpt to, ka adaptējušies no laukiem vai mazpilsētām, īpatnēji un brālīgi uzsver savu dzimto miestu vai novadu. Kamēr Rīgā tas pat nav svarīgi (galvenais, ka tu esi Rīgā), tikmēr Liepājā cilvēki, iespējams apzināti, grib zināt – kāda velna pēc tu līdz šejienei esi atkūlies.
Tomēr Liepājā gandrīz vienmēr ir siltāks nekā uz austrumiem. Vismaz ziemās noteikti, lai gan vējš ir tāds, ka izpūš dvēseli un kaijas lido ar dibeniem pa priekšu. Runājot par ziemām, jau ir ieviesusies leģenda, ka galvenais – tās pārvarēt. Pēc tam, ar katru jauko dienu, kad uzspīd saule, viss kļūst normālāks, Tomass Kleins atkal kaut kur soļo, un vasara ir jau gandrīz aizsniedzama.
Pašportrets siltā vietā
Pilsētas gaiss naktīs ir atsvaidzinošs kā boksera rokasspiediens un atgādina to lauku sajūtu, kad katra ieelpa dziedē iesnas, nogurumu, depresiju vai mīlestību. Katrs izbrauciens vai pastaiga dienas tumšajā laikā ir pilna dabas un industrijas mākslinieciskuma, kuru, iebraucot Liepājā, aizliegts nebaudīt. Un septembra lieliskie viļņi – vismaz kāds piedzīvojums ūdens sportistiem. 
mplab.lv 
(c) arterritory.com